Kā iemācīt bērnam atbildību un labus ieradumus?
“Cik reizes Tev var teikt? Saklāj gultu!”
“Vai zobus iztīrīji?”
“Saliec, lūdzu, savas mantas!”
“Vispirms mājasdarbi, pēc tam multenes.”
Daudziem vecākiem šīs frāzes ir kļuvušas par ikdienas sastāvdaļu. Un reizēm rodas jautājums — kāpēc man bērnam viens un tas pats ir jāatkārto atkal un atkal? Kā panākt, lai bērns sāk uzņemties atbildību pats?
Atbilde nav vienkārši panākt, lai bērns “vairāk klausītu”.
Mērķis ir daudz lielāks — pakāpeniski palīdzēt bērnam iemācīties pašam atcerēties savus pienākumus, izdarīt iesākto un saprast, ka viņa rīcībai ir rezultāts.
Atbildība nav īpašība, ar kuru bērns vienkārši piedzimst. Tā ir prasme, kuru bērns apgūst, to atkārtoti praktizējot.
Kāpēc bērns neklausa, lai gan esmu pateicis jau desmit reizes?
Pirmais svarīgais jautājums ir — vai bērns patiešām neklausa, vai arī viņam vēl ir grūti patstāvīgi izdarīt to, ko no viņa sagaidām?
Pieaugušajam uzdevums “sakārto istabu” šķiet pašsaprotams.
Bērnam tas var nozīmēt desmit dažādus uzdevumus:
- pacelt rotaļlietas;
- salikt klučus kastē;
- aiznest drēbes;
- sakārtot grāmatas;
- nolikt zīmuļus;
- saklāt gultu.
Tāpēc bērniem daudz vieglāk izpildīt konkrētu uzdevumu, piemēram, “saliec klučus kastē”, nekā vispārīgu norādījumu “esi kārtīgs”.
Arī noteikumiem jābūt skaidriem. “Uzvedies labi” bērnam ir daudz abstraktāk nekā “pēc spēlēšanās noliekam rotaļlietas vietā”.
Kā iemācīt bērnam būt atbildīgam?
Atbildība vislabāk veidojas nevis vienā lielā sarunā par to, kā “turpmāk būs”, bet mazos ikdienas atkārtojumos.
Sākumā bērnam nepieciešams vecāks, kurš atgādina:
“No rīta saklājam gultu.”
Vēlāk nepieciešams tikai neliels atgādinājums.
Un ar laiku mērķis ir nonākt līdz brīdim, kad bērns pamostas un pats zina:
“Šis ir mans darbiņš.”
Tieši šajā pārejā ļoti noder vizuāls ieradumu vai pienākumu plakāts.
Tas daļu atgādināšanas pārceļ no vecāka uz sistēmu.
Nevis mamma vai tētis visu dienu saka:
“Iztīri zobus.”
Bērns pats var paskatīties uz savu plakātu un zināt, ko viņš šodien vēl nav izdarījis.
Sāc ar dažiem skaidriem pienākumiem
Viena no biežākajām kļūdām ir mēģināt mainīt visu uzreiz.
No rītdienas:
saklāj gultu, sakārto mantas, tīri zobus bez atgādināšanas, palīdzi virtuvē, izdari mājasdarbus, sakārto drēbes un vēl esi pieklājīgs pret māsu.
Bērnam tas ir daudz.
Labāk izvēlēties dažus konkrētus ieradumus, kurus šobrīd vēlaties nostiprināt.
Piemēram:
No rīta: saklāt gultu un iztīrīt zobus.
Pēc spēlēšanās: nolikt mantas vietā.
Vakarā: sagatavot lietas nākamajai dienai.
Kad šie ieradumi jau kļuvuši pašsaprotamāki, var pievienot nākamos.
Pienākumiem jāaug kopā ar bērnu
Trīsgadnieka atbildība nevar izskatīties tāpat kā astoņgadnieka atbildība.
Mazāks bērns var:
- salikt rotaļlietas kastē;
- aiznest savu krūzīti;
- ielikt netīrās drēbes veļas grozā;
- palīdzēt saklāt gultu;
- pēc atgādinājuma iztīrīt zobus.
Lielāks bērns jau var:
- patstāvīgi saklāt gultu;
- uzturēt kārtībā savas mantas;
- sagatavot skolas somu;
- pildīt mājasdarbus;
- palīdzēt uzklāt vai novākt galdu;
- rūpēties par kādu regulāru mājas pienākumu.
Svarīgākais nav tas, lai bērns visu izdarītu perfekti.
Svarīgi, ka viņš mācās piedalīties.
Vai bērnam par pienākumiem drīkst dot balvas?
Jā — īpaši laikā, kad tiek veidots jauns ieradums.
Mazam bērnam uzlīme pati par sevi var būt aizraujošs sasniegums:
Es izdarīju → es pielīmēju uzlīmi → es redzu savu progresu.
Taču atlīdzībai nav obligāti jābūt rotaļlietai vai naudai.
Balva var būt:
- kopīga spēle ar mammu vai tēti;
- bērna izvēlēta ģimenes filma;
- kopīga pankūku cepšana;
- izbrauciens ar velosipēdiem;
- iespēja izvēlēties sestdienas aktivitāti;
- īpašs laiks kopā.
Un līdzās balvai ļoti svarīga ir konkrēta uzslava.
Ne tikai:
“Malacis!”
bet:
“Tu šorīt pats atcerējies saklāt gultu. Es redzu, ka Tu kļūsti arvien patstāvīgāks.”
Tādā veidā bērns saprot, par ko tieši viņš tiek uzslavēts.
Bet vai tad bērns visu nedarīs tikai balvas dēļ?
Atlīdzība nav obligāti galamērķis.
Tā var būt tilts uz ieradumu.
Padomājam par zobu tīrīšanu.
Sākumā bērnam jāatgādina. Tad viņš par paveikto saņem uzlīmi. Pēc vairākiem atkārtojumiem zobu tīrīšana kļūst par paredzamu vakara rutīnas daļu.
Mērķis nav visu bērnību dot balvu par zobu tīrīšanu.
Mērķis ir palīdzēt uzvedībai pietiekami daudz reižu atkārtoties, lai bērnam tā kļūtu arvien ierastāka.
Kā panākt, lai bērns vairāk klausa?
Varbūt lietderīgāks jautājums ir:
Kā palīdzēt bērnam sadarboties?
Dažas vienkāršas izmaiņas var būt pārsteidzoši nozīmīgas.
Nevis:
“Cik reizes man jāsaka, lai Tu beidzot sakārtotu istabu?!”
Bet:
“Lūdzu, saliec rotaļlietas kastē.”
Viens skaidrs uzdevums. Mierīga balss. Bērnam saprotams rezultāts.
Kad tas izdarīts:
“Paldies. Tu saliki visas rotaļlietas vietā.”
Tas nenozīmē, ka bērns vienmēr paklausīs.
Bērni pārbauda robežas, nogurst, aizraujas ar spēlēšanos un reizēm vienkārši negrib darīt to, ko vēlas pieaugušais.
Taču paredzama sistēma palīdz samazināt situācijas, kurās katrs ikdienas pienākums pārvēršas cīņā.
Atbildīgais ES – bērns redz savu progresu
Tieši no šīs idejas ir radīti Golden Vibes “Atbildīgais ES” plakāti labu ieradumu veicināšanai bērniem.
Plakāta princips ir ļoti vienkāršs:
vienojaties par darbiņu → bērns to izdara → pielīmē uzlīmi → redz savu progresu → aizpildot plakātu, saņem iepriekš norunāto balvu.
Taču svarīgākais plakātā nav pati uzlīme.
Svarīgākais ir tas, ko bērns pakāpeniski praktizē:
Es zinu, kas man jādara.
Es to izdaru.
Es redzu sava darba rezultātu.
Es varu būt atbildīgs par saviem pienākumiem.
Tāpēc arī nosaukums ir Atbildīgais ES.
Ko var ierakstīt Atbildīgais ES plakātā?
Plakātam nav viena pareizā izmantošanas veida.
Katrs vecāks var izvēlēties tieši to ieradumu vai uzvedību, kuru konkrētajā brīdī vēlas bērnam palīdzēt nostiprināt.
Tas var būt:
“Es pats saklāju savu gultu.”
“Es iztīru zobus no rīta un vakarā.”
“Es pēc spēlēšanās sakārtoju rotaļlietas.”
“Es izpildu mājasdarbus.”
“Es pats sagatavoju skolas somu.”
“Es palīdzu uzklāt galdu.”
“Es atceros pabarot savu mājdzīvnieku.”
Taču plakāts nav domāts tikai mājas darbiem.
To var izmantot arī sociālu ieradumu veidošanai:
“Es runāju pieklājīgi.”
“Es mācos sagaidīt savu kārtu.”
“Es pasaku paldies.”
“Es cenšos konfliktu atrisināt ar vārdiem.”
Tieši šeit sākas vecāku radošums — plakāts pielāgojas bērnam, nevis bērns plakātam.
Kāpēc vizuāls plakāts bērnam var palīdzēt?
Pieaugušajam pietiek ar domu:
“Man tas jāatceras.”
Bērnam daudz noderīgāks var būt kaut kas redzams un konkrēts.
Plakāts kļūst par ārēju atgādinājumu.
Turklāt katra uzlīme parāda:
Es jau esmu kaut ko paveicis.
Bērns neredz tikai nākamo pienākumu. Viņš redz arī visu ceļu, kuru jau nogājis.
Tas var radīt pavisam citu sajūtu nekā nepārtraukta koncentrēšanās uz to, kas atkal nav izdarīts.
5 principi, lai Atbildīgais ES tiešām strādātu
1. Izvēlieties konkrētu uzvedību.
“Sakārto rotaļlietas pēc spēlēšanās” būs bērnam saprotamāk nekā “esi kārtīgs”.
2. Sāciet ar sasniedzamu mērķi.
Bērnam ir vajadzīga iespēja piedzīvot: “Es to varu.”
3. Uzlīmi saistiet ar konkrētu rīcību.
Bērnam jāzina, par ko tieši tā nopelnīta.
4. Pamaniet arī centību.
Ja četrgadnieks mēģina saklāt gultu un sega nav perfekti taisna, mērķis nav viesnīcas cienīgs rezultāts. Mērķis ir bērns, kurš mācās uzņemties atbildību.
5. Palieliniet atbildību pakāpeniski.
Kad viens ieradums nostiprinājies, varat izvēlēties nākamo.
No “mamma man liek” uz “tas ir mans pienākums”
Varbūt tieši šī ir pati svarīgākā pārmaiņa.
Sākumā motivācija bieži nāk no ārpuses:
Mamma teica.
Tētis atgādināja.
Es dabūšu uzlīmi.
Kad aizpildīšu plakātu, būs balva.
Taču ar laiku bērns sāk piedzīvot kaut ko daudz vērtīgāku:
Es pats varu.
Es varu sakārtot savas mantas.
Es varu palīdzēt ģimenei.
Es varu pabeigt iesākto.
Es varu atcerēties savus pienākumus.
Un tieši no daudziem šādiem maziem ikdienas “es varu” pamazām veidojas atbildīgs un patstāvīgs cilvēks.
Atbildība nesākas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.
Tā sākas ar mazām lietām.
Ar zobu tīrīšanu.
Ar rotaļlietu nolikšanu vietā.
Ar savu gultu.
Ar vienu mazu uzlīmi, kas bērnam saka:
Es izdarīju.
Un rīt es varu izdarīt vēlreiz.
Biežāk uzdotie jautājumi
No kāda vecuma bērnam var sākt mācīt pienākumus?
Vienkāršus, vecumam atbilstošus pienākumus var sākt ieviest jau pirmsskolas vecumā. Sākumā bērns tos veic kopā ar pieaugušo un pakāpeniski kļūst patstāvīgāks.
Kā iemācīt bērnam sakārtot mantas?
Nesāc ar abstraktu “sakārto istabu”. Sadali darbu konkrētos soļos: “Saliec klučus kastē”, pēc tam “Noliec grāmatas plauktā”. Atkārtojot vienu un to pašu rutīnu, bērnam kļūst vieglāk saprast, ko nozīmē kārtības ieviešana.
Ko darīt, ja bērns negrib pildīt pienākumus?
Pārbaudi, vai uzdevums ir bērnam saprotams, konkrēts un atbilstošs vecumam. Ievies paredzamu rutīnu un esi konsekvents. Ja tiek izmantota uzlīmju vai balvu sistēma, bērnam iepriekš skaidri jāzina, kādu rīcību no viņa sagaida.
Vai uzlīmju tabula bērnam ir laba motivācija?
Uzlīmju tabula var būt noderīgs instruments jauna ieraduma veidošanas sākumā, īpaši jaunākiem bērniem. Svarīgi to apvienot ar konkrētu uzslavu un pakāpeniski virzīties uz lielāku bērna patstāvību.
Kā izaudzināt atbildīgu bērnu?
Dod bērnam vecumam atbilstošus pienākumus, formulē skaidras gaidas, veido rutīnas, ļauj praktizēties, pamani centību un pakāpeniski nodod arvien lielāku atbildību pašam bērnam. Atbildība veidojas praksē, nevis tikai sarunās par atbildību.
Atbildīgais ES – mazi ikdienas darbiņi ceļā uz lielāku patstāvību.